Alice Cooper: Identitātes fantāzijas

Identitātes fantāziju modernās izpausmes formas. Mani fascinē subkultūra, kuras pārstāvji sociāli un līdz zināmam līmenim, arī garīgi izvēlas sevi neidentificēt kā cilvēku. Vēlmei spēlēties ar savu identitāti fantāzijas līmenī par cēloni varētu būt nepietiekama spēlēšanās bērnībā. Divgadīgs bērns ir pilns ar nesaistītām motivācijām un līdz aptuveni 3 gadu vecumam šīs motivācijas sāk sakārtoties pie nosacījuma, ka viņš tiek adekvāti socializēts.


Vecāku uzdevums šajā procesā ir palīdzēt bērnam sakārtot savu integritāti līdz punktam, kur bērns var sevi kontrolēt tik daudz, lai viņš būtu spējīgs izveidot  kopīgu atskaites punktu ar citiem bērniem. Uz šī atskaites punkta bāzes tālāk tiek veidota pakāpeniska, izsmalcinātāka sociālā attīstība. Citiem vārdiem – vecāki pilda bērna sociālās vides mediatora lomu, kas ir pats svarīgākais vecāku uzdevums bērna sociālajā attīstībā. Tas nozīmē, ka vecākiem ir jādara viss iespējamais, lai padarītu bērnu pieņemamu citiem vienaudžiem. Pretējā gadījumā citi bērni ar konkrēto indivīdu nespēlēsies. Bērni, kas līdz 4 gadu vecumam nav iesaistīti sociālajā saskarsmē, izolācijas, vai vēl trakāk – antisocializācijas dēļ tiek pakļauti neatgriezeniskām sekām. Citiem vārdiem - ja bērna sociālās interakcijas/spēlēšanās spējas neaktivizē 2-4 gadu vecumposmā, ar to pietiek, lai padarītu viņu neatgriezeniski antisociālu uz visu mūžu. Zinātniskā literatūra, kas adresē mēģinājumus koriģēt un socializēt antisociālus bērnus pēc 4 gadu vecuma ir apjomīga, tomēr nav neviena leģitīma pierādījuma, ka tas varētu būt iespējams. Es pats šo tēmu esmu pētījis aptuveni 5-6 gadus, RPIVA studiju laikā; zinātniskā literatūra par šo konkrēto tematu nav mainījusies vairāk nekā 10 gadus. Studiju laikā veicu arī empīriskus pētījumus par emocionālo inteliģenci, motivāciju, pašapliecināšanos dažādos vecumposmos, analizēju zinātnisko literatūru, runāju ar speciālistiem etc. 

Jautājums paliek atklāts – kur meklēt risinājumu cilvēka personības aktivizācijas problemātikai? 

Šajā rakstā es dalīšos ar stāstu, kas daļēji adresē atbildi uz šo jautājumu un iezīmē unikālu trajektoriju uz paša jautājuma problemātiku. Runa ir par laiku pirms manas akadēmiski ievirzītās pieredzes par šo tēmu. Tas ir laiks, kurā kristalizējās mana personīgā interese par rokmūziku un šajā gadījumā tieši – Alice Cooper, viņa mūziku un personību.

Alice Cooper māte katru dienu, dodoties uz skolu, lika viņam vilkt uzvalku. Viņš bija tievs, mazs bērns, ar lielu degunu un vienmēr bija savas skolotājas mīlulis, kā rezultātā citi vienaudži viņu necieta. Viņš regulāri tika pakļauts fiziskai un verbālai vardarbībai no skolas biedru puses. Tad kādu dienu pie viņa ciemos atnāca kaimiņiene ar zīlējamo dēli un sāka veidot kontaktu ar gariem. Viens no gariem, ar ko viņa sarunājās, bija kādas raganas spoks, kura tika sadedzināta uz sārta 18. gadsimtā. Rituāla laikā spoks norādīja uz Vincentu (Alice) sakot: „Tu esi mana modernā reinkarnācija un mani sauc Alice Cooper’’. Vēlāk Vincents Alice Cooper pirmo reizi uzstājās savā skolas talantu šovā, uz skatuves cērtot lellēm nost galvas, spēlējot provokatīvu un šokējošu rokmūziku.

Vincents Furniers – kautrīgs, antisociāls puisītis uzvalkā, kurš skolā runājās tikai ar savu skolotāju vs Alice Cooper – persona, kura uz skatuves nāk ar unikāli rezonējošu, estētisku personību, kas izdzīvo masu auditoriju sapņus un ideālus, veidojot pasaules vēsturi. Kura no šīm personībām ir vairāk īsta, īstāka, īstākā? 

Pēc tam, kad Alice Cooper nospēlēja savu pirmo koncertu, visi zēni, kas iepriekš izklaidējās, starpbrīžos iekaustot un apsmejot viņu, stājās rindā un brīvprātīgi piekrita spēlēt viņa grupā, un vēl aizvien fano par viņu.

Mūsos dzīvo autonomas subpersonības, līdz zināmam līmenim tās visas ir un nav īstas. Es meklēju savos studentos to, ko viņi paši baidās atrast, bet ar to viss nebeidzas.

Nav veselīgi kultivēt visas šīs subpersonības, kuras mīt cilvēkā.  Ja cilvēka mērķis ir, piemēram, kļūt par slavenu, mākslīgi radītu cita mūziķa, labi nomaskētu klonu – es viņu uzreiz novirzu pie saviem labākajiem konkurentiem un kolēģiem, kas to izdarīs pāris gadu laikā. Ja students grib mācīties pie manis, viņam ir jāsaprot – mūzikas apguve ir saistīta ar cilvēka dvēseles brīvību un integritāti. 

***

Tas, kas notiek, kāpjot uz skatuves, nodarbībās, mājās vai improvizācijas sesijās, spēlējot to, kas viņos dzīvo - tā ir radikāla brīvības pieredze. Mūzika pārņem cilvēku un viss, kas ir svarīgs, ir tikai mirklis. Enerģija, kas aktivizējas mirklī, sajūta, ka uz mirkli pamet savu ķermeni un vēro sevi no malas - tas ir vārdos neaprakstāms spēks, tā ir tava dvēsele, kas dzied. Mūzikas mērķis nav mārketings, produkts, albumu izdošana vai triviālu ideoloģiju aktualizācija. Mūzikas mērķis ir cilvēka dvēseles aktivizācija. Vincenta Furniera ceļš sākās ar mūziku, un caur Alice Cooper proxy-manifestāciju viņš atrada sevi. 

Dziļi iekšā cilvēka prāta tumšākajos nostūros ir skapis ar 10 000 apslēptām personībām. /Hermans Hesse 

M.J.

Rīga

20. Februāris, 2018