Mūzikas apguves priekšnosacījumi

Foto: Mārtiņš Jankovskis - www.mbilde.lv

Mūzikas apguves galvenā problēma ir tehnikas racionālais sākums un mūzikas emocionālais, abstraktais saturs. No vienas puses studentam būtu nepieciešams sākumā apgūt bāzes tehniku, tomēr no otras puses - ir jāsasniedz līmenis, kurā students ir spējīgs muzicēšanas brīdi par to nedomāt. Citiem vārdiem - būtu jāaizmirst par mazās motorikas kontroli u.c. procesiem, kuriem būtu jāfunkcionē zemapziņas līmenī. Tests: noliec uz galda savu telefonu un pēc tam pacel to rokā. Vai to darot, tu domāji par to, kā signāls no vizuāla stimula smadzenēs tiek pārraidīts uz izpildošo mehāniku, vai tu domāji par to, kā aktivizējas koordinācija un sensomotorika? Par to, kā saliekt pirkstus un kādā lenķī iztaisnot roku? Nē? Tad ar tevi viss ir kārtībā. 

Šis blogs ir veltīts visiem mūziķiem, kuri vēlas sevi pilnveidot, uzlabot savu vērtību sistēmu. Pirms dodies apgūt savu mūzikas instrumentu, pāris lietas, kuras derētu paturēt prātā: 

1. Neviens pedagogs Tev nevar iemācīt instrumentspēles mākslu. Ielūkojies ik pa laikam spogulī - tavā acu priekšā ir vienīgais cilvēks, kurš ir spējīgs to izdarīt. 

2. Mūzika ir valoda - uztver mūzikas apguves procesu tā, it kā Tu apgūtu jaunu valodu - mērķis ir iemācīties komunicēt caur visiem iespējamajiem (sonoras) valodas izpausmes veidiem - lasīt, rakstīt, klausīties, runāt (spēlēt), un pats galvenais - domāt šajā valodā. Viena no svarīgākajām valodas funkcijām ir spēja spontāni, bet apzināti organizēt savas domas, izmantojot valodas izteiksmes līdzekļus, lai komunicētu ar citiem cilvēkiem. Mūzikā šo spēju sauc par improvizāciju.

3. Laba (ģitārspēles) tehnika ir definējama kā spēja nospēlēt to, ko Tu gribi. Vārds ''gribi'' šajā gadījumā nosaka to, ka pirms Tu dodies pie savas ģitāras, lai trenētu  pirkstus (kas ir lieka laika tērēšana), ir jāsaprot, ka mūzikas apguve nesākas muskulatūrā - tā sākas iekšējās dzirdes līmenī (smadzenēs). Ir jāaktivizē zemapziņas procesi, kas nosaka prioritāru mūziķa spēju mentāli paredzēt atskaņojamo mūzikas materiālu, pretstatā vienkāršai konstatēšanai. Tas nozīmē, ka konkrēta skaņa ir saistīta ar konkrētu instrumentspēles tehnikas kustību zemapziņas līmenī. Citiem vārdiem – instrumentspēles prasme ir indivīda spēja apzināti organizēt skaņas ar mūzikas instrumenta palīdzību.
Ja mēs koncentrējamies uz motoriku, mēs mūziku uztveram tikai ļoti aptuveni. Mēs dzirdam tikai galvenās detaļas, dziļās dimensijas nevar aktivizēties. Ģitārspēles apguves praksē ir jāatsakās no domāšanas par sīko pirkstu motoriku. Es atkārtošu - ir jāatsakās no instrumenspēles tehnikas kontroles.

Ģitāristus (un mūziķus in general) var klasificēt divējādi:

1. Tie, kuri nespēj paredzēt to, ko grib nospēlēt (producēt, vai reproducēt):

Šis variants ir kā tradicionālais instrumentspēles apguves process. Šāda procesa galvenā problēma ir tāda, ka dzirde ir nostādīta pozīcijā, kur tā spēj tikai konstatēt jau notikušo un ziņot par procesu kurš jau ir materializējies.

2. Tie, kuri spēj paredzēt, to, ko grib nospēlēt:

Muzikālajai dzirdei ir jādod iespēju paredzēt un ietekmēt iecerēto mūzikas procesu. Šis paredzēšanas process ir viens no svarīgākajiem sonoras domāšanas priekšnosacījumiem. Tev ir jādzird pirms Tu spēlē. Ja Tu spēlē pirms Tu dzirdi - tas ir negadījums un visa muzikālā doma ir būvēta uz negadījuma. Mūziķiem ir jābūt spējīgiem domāt prims tie sāk spēlēt. Gluži kā cilvēki ir spējīgi domāt pirms sāk runāt, ieklausīties, pirms sāk atbildēt.

P.S. Vairāk par sonoro domāšanu un citām tēmām jau nākamajos rakstos.

M.J.

Rīga

19. Septembris, 2017