Kas ir mūzika?

Ja drosme ir garīgais motors, kas palīdz cilvēkam pilnveidoties, tad mūzikas apguve ir šī motora degviela. Kopā tie rada kustības trajektoriju, kas aizskar un izglīto dvēseli. Kāpēc tieši mūzika? Jo cilvēka dvēsele komunicē caur izziņu. Mūzika ir šīs saziņas simbolu valoda, kura ir senākā valoda pasaulē. Dvēselei ir nepieciešama mūzika. Dziļi rezonējošais centrs, ko mēs saucam par dvēseli ir ļoti liels cilvēka psihes elements, kas pēc savas dabas nav sataustāms, tikai sajūtams. Aktivizējot dvēseli mēs sajūtam savu augstāko potenciālu, mistisko un pārdabisko, spontānas iedvesmas un radošu ideju improvizācijas.

Viena no psihes būtiskākajām īpašībām ir tieši spēja klausīties. Tai patīk ieklausīties visā, kas to provocē un izaicina uz transformāciju - daudzi no šiem izaicinājumiem atrodami tieši mūzikas apguvē. Nav tik būtiski, vai runa ir par laikmetīgo, garīgo vai kādu citu rāmi, kurā to ievietojam – neatkarīgi no etiķetes, mūzikas valoda nepazīst robežas. Tās vienīgās prasības ir sarkanas asinis un autentisks dziļums.

Kad es apguvu mūziku pie saviem skolotājiem, viena no svarīgākajām domām, kuru katrs no viņiem man pasniedza savā veidā, bija tieši tā, ka mūzika ir valoda.

Mūzika, tāpat kā verbālā valoda pilda saziņas funkciju - tā spēj uzrunāt un aizkustināt cilvēku līdz dvēseles dzīlēm. Dažās situācijās tā pat var strādāt labāk kā verbālā valoda, jo mūzika nav intelektuāli jāsaprot, lai tā saglabātu savu efektu. Lai gan daudzi mūziķi piekrīt uzskatam, ka mūzika ir valoda, problēma ir tajā, ka ļoti reti tā tiek uztverta kā valoda. 

Daudzas mūzikas izglītības iestādes ir balstītas uz programmām, kas praktizē uzskatu, ka mūziku var tikt apgūt, mācoties no realitātes atdalītu mūzikas teoriju un reproducējot iepriekš apgūtu materiālu. Šāda pieeja verbālās valodas apguvē nozīmētu to, ka katrs bērns, atnākot uz pirmo klasi, apgūst valodu tikai pārrakstot literatūras klasikas grāmatas un sistemātiski mācoties gramatikas likumus. Metode nosacīti strādā – ja cilvēks ir ar mieru ziedot 10-15 gadus no savas dzīves, lai apgūtu tieši šīs divas mūzikas valodas funkcijas – spēju efektīvi lasīt notis un kvantitatīvi iegaumēt un reproducēt citu cilvēku sacerētās idejas. Lai gan šāda pieeja klausītājam var radīt iespaidu, ka izpildītājs ir lietas kursā par to, ko dara - tas ir ļoti relatīvi. Verbālajā valodā šādu iespaidu varētu radīt, iemācoties tīri fonētiski noskaitīt pāris haikas Japāņu valodā, tajā pašā laikā - nezinot pašu vārdu nozīmi un nemākot komunicēt šajā valodā ar citiem, kas, tīri intelektuāli godīgi runājot ir ļoti ierobežots (lasīt – aprobežots) veids, kā apgūt sonoro vai verbālo valodu.

Šī raksta pirmais  īpašības vārds ir „drosme” un es uzskatu, ka tā ir vissvarīgākā īpašība, kas cilvēkam var piederēt. Cilvēks spēj attīstīt jebkuru īpašību un vērtību sistēmu, bet lai to konstanti noturētu un pārbaudītu praksē – ir jābūt drosmīgam. Reizēm tas var nozīmēt atteikšanos no tradicionāliem uzskatiem. Ja mēs apgūtu mūziku bez piepūles un tik pat dabiski, kā apguvām savu dzimto valodu - mēs varētu iemācīties komunicēt tik pat īsā laika posmā un tik pat brīvi un nepiespiesti. Piemēri šīs pieejas efektivitātei ir novērojami gandrīz visās ģiemenēs, kurās bērns uzaug kopā ar jau pieredzējušiem mūziķiem.

P.S. Vairāk par šo tēmu jau nākamajos rakstos.

M.J.

Rīga

5. Augusts, 2017