Prologs

„PATIESĪBAS, kuras meklējamas reliģiskās mācībās ir tik izkropļotas un sistemātiski nomaskētas,’’ raksta Zimunds Freids, „ka vidusmēra cilvēks nespēj tās atpazīt kā patiesības. Līdzīgi, kā mēs stāstām bērnam, ka jaundzimušo brālīti atveda stārķis. Arī šajā gadījumā patiesība tiek nomaskēta, jo mēs zinām ko lielais putns patiesībā simbolizē. Bet bērns to nezina. Viņš dzird tikai stāsta izkropļoto daļu un jūtās maldināts; mēs zinām, cik bieži bērnu neuzticēšanās pieaugušajiem sākās ar šāda iespaida radīšanu. Mēs esam kļuvuši pārliecināti par to ka labāk izvairīties no šādi nomaskētas patiesības, tā vietā stāstot viņiem īsto lietu būtību – atbilstoši viņu attīstības līmenim.” [1]

Šī bloga mērķis ir atklāt dažas no mūzikas patiesībām, kuras  mūsdienu sociālās struktūras ir padarījušas ļoti nomaskētas. Es dalīšos ne tikai ar mūzikas padomiem, bet arī stāstiem no savas dzīves. Daudzi cilvēki nesaprot, ka mūzikas apguve nesastāv tikai no mūzikas teorijas un prakses, liela daļa no tā visa ir tieši dzīves mācības un starpdisciplināra pieredze. Paralēli tam es atklāšu arī industrijas noslēpumus; ļoti vienkārši uztveramus muzikālos konceptus, kā arī bezgalīgi dziļus un kompleksus konceptus. Daži no šiem konceptiem ir tik dziļi, ka viņus nesaprot pat mani audzēkņi ar augstāko izglītību filozofijā. Dzīves senie skolotāji zināja, par ko viņi runāja. Iemācoties izprast viņu simbolismu valodu, atliek tikai doties ceļā. Pirmais solis - ir jāsaprot šo simbolu gramatika. Viens no visefektīvākajiem veidiem kā to panākt ir sākt mācīties spēlēt ģitāru. Mūzikas apguve, starp citu, ir visspēcīgākā neiroplasticitātes kairinātāja. Otrais solis būs atmaskot mītus un maldīgu informāciju un ļaut simboliem izdarīt visu pārējo. Es galvenokārt rakstīšu no mūziķa - ģitārista skatupunkta, tomēr paralēles ar citiem instrumentiem (un citām dzīves disciplīnām) būs nenovēršamas un izstrādās pārstedzoši plašu un konstantu ziņojumu par dzīves patiesībām, ar kurām cilvēki ir dzīvojuši uz saskārušies  visos laikmetos.

Protams ir atšķirības starp dzīves filozofijām, mitoloģijām, psihoanalīzes, mūzikas, cīņasmākslas un citu disciplīnu pieejām, bet šis blogs ir tieši par sakarībām; kuras saprotot, atšķirības būs daudz seklāk rezonējošas kā varētu likties, pretstatā tik ļoti populārajiem (un politiskajiem) uzskatiem. Es uzskatu ka mūzika var mainīt cilvēku dzīves un veicināt transformāciju. Ļevs Tolstojs „Annā Kareņinā’’  rakstīja: „Visas laimīgas ģimenes ir līdzīgas cita citai, katra nelaimīgā ģimene ir nelaimīga savā veidā.”

Par palīdzību un iedvesmu pievērsties bloga izstrādei vēlos teikt paldies saviem mūzikas un pedagoģijas kolēģiem (visus būs grūti uzskaitīt), ģitārspēles audzēkņiem (un audzēknēm) kas iedvesmo mani cīņai ar sevi katru dienu, maniem draugiem, tos skaitā - Edgaram Poikam, Raimondam Petrovskim, Mārtiņam Jankovskim, kuri mani provocē uz domāšanu, kā arī skolotājiem, no kuriem esmu visvairāk mācījies – A. Rozīts, G. Piebalgs, Z. Žukovskis, A. Jevsjukovs, T. Gžibovskis, V. Ritovs, M. Marnauza, K. Šimanovičš.

M.J.

Rīga

31. Jūlijs, 2017

---

[1] Sigmund Freud: The future of an illusion (translated by James Strachey

et al., Standard Edition, XXI; London: The Hogarth Press, 1961), pp. 44—45

(Orig. 19-27.)