Ideālā izglītības sistēma

Kad bērnībā spēlēju pūtēju orķestrī, mans diriģents Jānis Grahoļskis ik pa laikam pirms mēģinājumiem apvaicājās: „Jēkabson (mans uzvārds ir Jākobsons bet ok, I let that one slide by), kā Tev iet?” uz ko es atbildēju: „Viss kārtībā”. Katru reizi, saņemot šādu atbildi, viņš sacīja: "Viss kārtībā ir tikai kapos. Kad Tu būsi sešas pēdas zem zemes (starp citu – Six Feet Under – nu ļoti gaumīgs seriāls), tikai un vienīgi tad Tev viss būs kārtībā”. Ilgi es nesapratu, vai tas ir  joks, vai arī tur tiešām slēpjas  kāda eksistenciālas dabas atziņa.

Ideālas izglītības sistēmas nav, un labi, ka tā. Dzīve pēc savas būtības ir organiska (tā realizējas pa dažādiem ceļiem). Tā pēc savas dabas nav perfekta, lineāri ideāla ir tikai nāve. Vēlme pēc absolūtā un nevainojamā jau savā saknē ir orientēta uz nāvi. Ja izglītība ir tendēta uz dzīvi – tad ideālai izglītības sistēmai nevajadzētu eksistēt. Un tam ir ļoti labs iemesls. 
Uz mirkli izslēgsim pozitīvo lēcu un paskatīsimies uz šo visu reālistiski, tā būs interesantāk. Pozitīvās psiholoģijas pārstāvji var lēkāt pāri ungunskuriem, dziedot kumbā-jā un izlikties, ka viss ir kārtībā, man pret to nav pilnīgi nekādu iebildumu. Es nāku no planētas ''realitāte'', kur vārdiem nav nekādas nozīmes, ja tie nesaskan ar cilvēka darbiem un viņš par tiem nav spējīgs uzņemties atbildību.  Pasaulē ir vajadzīgi arī pozitīvi domājoši cilvēki, bet man, kā skeptiķim, nav nekā garlaicīgāka par klausīšanos politiski korektos un komerciāli izdevīgos veiksmes stāstos no lētā popmūzikas jeb pozitīvās psiholoģijas gala, ignorējot pārējās psiholoģijas dimensijas un psihoanalīzes dzīles. Point being - pasaulē vienmēr būs pastāvīgs ļaunums.  

Standartizēta izglītība ir nepieciešams un pieprasīts ļaunums. Lielā mērā izglītībai mūsdienās ir ļoti izteikti centieni ražot detaļas ekonomiskajam motoram, kuru mēs paši esam uzbūvējuši. Bērni, diemžēl, ir šī motora zobrati. Izglītības sistēmas mērķis ir ielikt viņus kādā šī motora pozīcijā, kur viņi labi funkcionē, ja tas neizdodas - bērns tiek norakstīts, jo viņam nav pielietojuma. Pasaule vairs nav orientēta uz cilvēci. Ekonomiski domājošās pasaules motors ir kļuvis par galveno prioritāti. Mēs esam radījuši pasauli, kur, kaut uz mirkli apstādinot šo motoru, iegūsim depresiju un, turpinot braukt, mēs vienkārši būsim nolādēti līdz ceļa galam. Mans viedoklis - tad jau labāk depresiju.

Runājot par izglītības sitēmu kā līdzekli, lai ražotu šīs mašīnas zobratus – ir daudzi veidi, kā to darīt, katrai valstij ir savas sistēmas. Ir vajadzīgas rezerves daļas, mašīna nedrīkst apstāties.  Es izglītības iestādes iedalu trīs galvenajās grupās:

Foto: Mārtiņš Jankovskis - www.mbilde.lv

Pirmā grupa ir standartizētās masu izglītības iestādes – galvenā problēma ir ekonomiskā un sociālā bedre, kura ir tik sasodīti dziļa, ka šīs grupas pārstāvji saviem spēkiem no tās nevar tikt ārā. Vienīgās kāpnes – izglītība, kas rada darbspējīgus arodu pratējus. Galvenais šīs grupas pārstāvju mērķis ir iegūt stabilu vietu ekonomiskajā motorā.

Otrā grupa ir privātās izglītības iestādes – galvenokārt domātas cilvēkiem, kuru ģimeņu iepriekšējās paaudzes ir izrāpušās no  ekonomiskās bedres, līdz ar to - konkrētajai paaudzei nav jādomā par to, kā pelnīt iztiku. Viņi var atļauties domāt par to kā pilnvērtīgāk attīstīt sevi. Šāda tipa izglītība ir ekskluzīva, līdz ar to - tas ir maksas pakalpojums, atbilstoši katras valsts ekonomiskajiem standartiem.

Trešā grupa ir domāta cilvēkiem, kuri nav ieinteresēti kalpot ekonomiskajam motoram un vēlas iet ceļu, kurš nav nekādā veidā akadēmiski orientēts. Šajā grupā cilvēki apgūst mūziku, dejošanu, cīņas mākslas un citas mākslas formas, valodas, kā arī garīgas (nejaukt ar – reliģiskas) un filozofiskas disciplīnas.

Manā pieredzē trešās grupas pārstāvji ir tie, kuriem jau 15 - 21 gadu vecumā piemīt spēcīga pašdisciplīna, asa uztvere un spēja koncentrēties. Arī pozitīvās psiholoģijas pārstāvji to novērtēs! 

Iesaku pameklēt pētījumus kādā zinātniskajā datubāzē par neiroplasticitātes kairinātājiem, ja gribat arī akadēmisku apstiprinājumu tieši šo disciplīnu apguves efektivitātei. Daļa no mana darba ir ikdienā strādāt ar šādiem bērniem un jauniešiem, es redzu, ka viņu attīstības līmenis ir ļoti augsts, viennozīmīgi augstāks kā man šajā vecumā. Jā, reāli skatoties – visu pasauli nav iespējams iekļaut šajā grupā, bet šis ir tuvākais punkts ideālam, ko izglītības sistēma var sasniegt. Šīs izglītības mērķis ir attīstīt cilvēku bez jebkādiem nodomiem par viņa nākotnes amatu. Viņi var kļūt par ko vien vēlas. Vienīgā prasība ir tā, lai viņu prāts un ķermenis sasniedz savu maksimālo potenciālu un spēju noturēt asu, visiekļaujošu un nediskriminējošu uztveri. Attīstīt spēju pievērst uzmanību visai pasaulei, nesadalot to sociālās, nacionālās, politiskās, labās, sliktās vai kādās citās dimensijās. Šādu skolu absolventi nesaņem sertifikātu, kas apstiprinātu viņu zināšanas eknonomiskajam motram. Viņi ir tie, kuri atver dzīves durvis pilnībā, nedaudz lēnāk, bet ar savu kompetenci, nevis kvalifikāciju.

Pēcvārds

Vēlos piebilst, ka  šis blogs lielā mērā reprezentē tēmas, kuras konkrētajā laika posmā esmu pārdomājis visvairāk, man joprojām ir vairāk jautājumi, nekā atbildes.

M.J.

Rīga

13. Augusts, 2017