Labākais veids kā attīstīt kritisko domāšanu mūzikā
Mūsdienu sociālās struktūras pilnvērtīgu attīstības procesu ir padarījušas ļoti komplicētu. Cilvēku spēja palūkoties uz pasauli patiesi lēnām pazūd. Mūzikas apguves mērķis nav noslogot studentu ar informāciju, bet padarīt viņa uztveri asu kā zobenu.
Kritiskās domāšanas jēdzienam ir dažādas definīcijas. Es to redzu kā indivīda spēju patstāvīgi analizēt un racionāli izvērtēt dažādas (faktiskas/zinātniskas, reliģiozas, filozofiskas u.c) patiesību arhitektūras. Tajā pašā laikā: neaizstājot būšanas dziļumu ar ideoloģiski apsēstu domāšanu (lasīt - nihilismu, relatīvismu, skepticismu, šovinismu etc.) un racionālām zināšanām bez vieduma.
Kas ir labākais veids, kā attīstīt kritisko domāšanu mūzikā? TLDR: Veicināt improvizācijas un kompozīcijas prasmju pilnveidi. Rekomendēju noskatīties šo video.
Ir ļoti viegli novērtēt muzikāli augstvērtīgu orģinālskaņdarbu. Jebkurš mūziķis, kurš ir darbojies kā pasniedzējs, vai komponists/producents spēj izveidot mūzikas izteiksmes līdzekļu kritērijus, līmeņus, rādītājus un izvērtēt to klātesamību skaņdarba ietvaros. Pat, ja skaņdarba mākslinieciskā iecere nav unikāla, konkrētus mūzikas izteiksmes līdzekļus ir iespējams relatīvi objektīvi konstatēt.
Turpretī - konstruktīvi novērtēt sliktu skaņdarbu? Tas ir ļoti grūti:
- Nošu izvēle ir vāja
- Frāzējums ir neprecīzs
- Formas izvēle ir neatbilstoša mākslinieciskajai iecerei
- Muzikālie motīvi ir neloģiski
- Ritmiskā attīstība ir nepareizi sakārtota
- Skaņdarbs ir mākslinieciski nekonkrēts
- Dinamiskā attīstība neeksistē
- Tehniskais izpildījums ir viduvējs un viss post-production izklausās tā, it kā būtu veidots izmantojot laptop skaļruņus
Pat neitrāli un konstruktīvi uzskaitot šos rādītājus - tā nav īsti lietderīga kritika. Pasniedzējam ir jāmāk atrast pāris idejas, kas ir vismaz daļēji precīzi izpildītas un tikai pēc tam jānorāda uz visu pārējo, ko students izdarīja nepareizi. Tā, lai pilnībā nenogalinātu radošo potenciālu.
Es vēlos adresēt vēl vienu būtisku problēmu. Esmu konstatējis, ka apgūstot mūziku, studenti gandrīz nekad netiek informēti par to, ka mūzika ir sonora valoda. Nav pilnīgi nekāda atšķirība starp starp sonoro domāšanu un improvizāciju/kompozīciju, bet ir milzīga atšķirība starp mūzikas spēlēšanu un instrumenta spēlēšanu. Citiem vārdiem - mācīties mūziku un mācīties spēlēt instrumentu ir divas pilnīgi atšķirīgas darbības (pat kognitīvā līmenī). Nevienu rakstnieku nesauc par zīmuļnieku vai pildspalvnieku. Mūzikas apguves motivācijā nevajadzētu aprobežoties ar vēlmi izcelties vienaudžu vidū, vai spiedienu no vecāku puses, pat studiju procesā augstskolās bieži vien mājasdarbi tiek veikti, lai iegūtu vērtējumu. Tas nav pareizais motivators. Mūziķim ir jāpilnveido sevi, mācoties !domāt skaņās. Tas mūziķi padara neskaitāmes reizes efektīvāku, kā vienkārši izpildītāju.
Es varu novērtēt, ja cilvēks ir attīstījis meistarību iegaumēta materiāla reproducēšanā un var to izdarīt ar augstu precizitāti, bet citu autoru darbu reproducēšana ir tikai viena no mūzikas valodas funkcijam. Ja mūziķis spēj domāt, lasīt, rakstīt, reproducēt, improvizēt - viņa efektivitāte ir neizmērāma vārdos. Šāds mūziķis spēj pieņemt pilnīgi jebkura veida kreatīvos izaicinājumus.
Man ir ļoti grūti saprast, kāpēc sonorā domāšana, improvizācija un kompozīcija nav pašsaprotams standarts mūzikas skolu programmās. Es neskaitāmas reizes esmu saskāries ar disfunkcionālām mūzikas apguves sistēmām un to klātesamība mani biedē. Mēs dzīvojam laikā, kad mūzikas formālā izglītība spēj studentiem saknē nogalināt prieku un interesi apgūt mūziku, un, pat veidot bailes (muzofobija) no mūzikas apguves procesa. Agpūsti mūziku 12 gadus un, ja pa to laiku nekļūsi pilnībā dead inside, būsi kārtīgs izpildītājs, kurš varēs profesionāli reproducēt citu autoru darbus.
Man ir ļoti grūti saprast, kāpēc sonorā domāšana, improvizācija un kompozīcija nav pašsaprotams standarts mūzikas skolu programmās. Es neskaitāmas reizes esmu saskāries ar disfunkcionālām mūzikas apguves sistēmām un to klātesamība mani biedē. Mēs dzīvojam laikā, kad mūzikas formālā izglītība spēj studentiem saknē nogalināt prieku un interesi apgūt mūziku, un, pat veidot bailes (muzofobija) no mūzikas apguves procesa. Agpūsti mūziku 12 gadus un, ja pa to laiku nekļūsi pilnībā dead inside, būsi kārtīgs izpildītājs, kurš varēs profesionāli reproducēt citu autoru darbus.
Limitēts un novecojis mūzikas izglītības apguves intelektuālais lauks rada NPC izpildītājus, kuri nav spējīgi uz orģinālu mūziku un pat doma par improvizāciju var iedvest bailes.
Es nesaku, ka visa LV mūzikas apguves izglītības sistēma ir bezcerīga, ir spīdoši pasniedzēji, kas pat disfunkcionālos mūzikas izglītības sistēmu apstākļos spēj radīt vidi, kuros studenti agpgūst sonoro domāšanu, improvizāciju un kompozīciju, nebaidās kļūt kreatīvi, bet apgalvot, ka tas ir pašsaprotams standarts mūsdienu mūzikas apguvē būtu bīstami neprecīzi.
Es nesaku, ka visa LV mūzikas apguves izglītības sistēma ir bezcerīga, ir spīdoši pasniedzēji, kas pat disfunkcionālos mūzikas izglītības sistēmu apstākļos spēj radīt vidi, kuros studenti agpgūst sonoro domāšanu, improvizāciju un kompozīciju, nebaidās kļūt kreatīvi, bet apgalvot, ka tas ir pašsaprotams standarts mūsdienu mūzikas apguvē būtu bīstami neprecīzi.
Kāda ir tava pieredze mūzikas apguvē? Ja šis raksts ar tevi rezonēja, vai arī vienkārši vēlies izpaust savu viedokli/dalīties ar pieredzi, droši atstāj to šī video komentāru sadaļā!
M.J.
Rīga
9. Marts, 2021

Komentāri
Ierakstīt komentāru